Martā jau otro reizi piedalījos ikgadējā Riga Business School organizētajā tehnoloģiju skolotāju konferencē – ideju dienā “Risinājumi jēgpilnai tehnoloģiju izmantošanai un mācīšanai”, kur pulcējās pedagogi, izglītības vadītāji un ieinteresētās personas, lai domātu par mūsdienīgu zināšanu nodošanu un saņemšanu tehnoloģiju laikmetā. Iedvesmas stāsti un diskusijas par tehnoloģijām un mācīšanās stratēģijām raisīja pārdomas.

Mākslīgajam intelektam nav prasmju, bet ir saturs

Un tā – mākslīgais intelekts ir ienācis mūsu ikdienā, ir klātesošs skolā, sadzīvē, darbā. Baidīties? Ignorēt? Uzticēties? Saprātīgākais šķiet neļaut tehnoloģijām dzīvot paralēlu dzīvi, bet veidot attiecības ar tām – mērķtiecīgi izzinot, jautājot, izmēģinot, radot, kļūdoties, meklējot risinājumus. Vai tas iespējams bez zinoša, atbalstoša, motivējoša pedagoga? Kā pedagogam rīkoties, lai lietpratīga tehnoloģiju lietotāja un jaunradītāja vietā neizaugtu mākslīgā intelekta atkarīgs beziniciatīvas cilvēks? Kā pašam pedagogam neapjukt jaunajā situācijā?

Ar milzu interesi gaidīju jau pagājušajā gadā iepazītā ASV datorzinātņu skolotāja Duglasa Kianga (Douglas Kiang) ievadrunu. Viņa prezentētais bija izteiksmīgiem piemēriem bagāts, un klausītājiem ātri kļuva skaidrs, ka “mākslīgajam intelektam ir saturs, bet nav prasmju”. Lai nenotiktu tā, ka “slinkais skolēns ātri uzdod jautājumu mākslīgā intelekta čatam, ātri saņem saturu (varbūt pareizu, varbūt nē) un dodas pusdienās”, jāiesaistās pedagogam, kurš ar atbilstošiem uzdevumiem veicina skolēnu prasmju attīstību, sadarbību, kritisko domāšanu. Pedagogs, piedāvājot izaicinājumu “Atrisini problēmu. Padari pasauli labāku.”, kļūst par domājoša skolēna veidotāju mākslīgā intelekta laikmetā.

Izglītības sistēmas digitālā optimizācija, bet nākotnē vajag digitālo transformāciju

E-pārvaldes eksperte Guna Puce konferencē stāstīja par jēgpilnām transformācijas stratēģijām publiskajā pārvaldē. Lai arī G. Puce nerunāja konkrēti par skolu, viņas teiktais lika man vilkt paralēles ar sistēmu, kurā strādāju: mūsu izglītības sistēma ir veidojusies citā laikmetā. Pašlaik mēs veicam digitālu optimizāciju, un “entuziastiska darbošanās rada vētrainu darbības sajūtu, bet rezultāti nav tādi, ko mēs sagaidām”. Man ļoti gribētos piedzīvot mērķtiecīgu izglītības sistēmas digitālo transformāciju, kas fokusētos uz nākotni, paredzot, plānojot un ņemot vērā attīstību. Ko līdzīgu par izglītības sistēmas transformācijas nepieciešamību es saklausīju arī noslēguma diskusijās.

Nepieciešamas digitāli pedagoģiskās kompetences

Konferences noslēguma daļā izglītības eksperti diskutēja, kā paaugstināt pedagogu digitālo kompetenci. Diskusijā teiktajā sadzirdēju to, ka papildus profesionālajām prasmēm skolotājam ir nepieciešama tieši digitāli pedagoģiskā kompetence, lai viņš izprastu “kā virzīs skolēnu cauri digitālajai videi un palīdzēs viņam sasniegt mācību mērķus”. Diskusijā līdzīgi kā iedvesmas runās no visiem runātājiem izskanēja domas par to, ka mācību process mainās un vēl mainīsies, jo mākslīgais intelekts ir klātesošs, tāpēc skolotājam ir jāmaina procesu vadība klasē no ierastajiem paņēmieniem uz veidu, kā veicināt izziņas procesu ar prasmīgu tehnoloģiju izmantošanas starpniecību, vienkāršoti sakot – “jāmāca uzdot jautājumus un interpretēt atbildes”.

Skolotājs skolēnam

Konferences noslēgumā skolēna Roberta Legzdiņa pieredzes stāsts par digitālā produkta radīšanu izskanēja kā apstiprinājums D. Kianga ievadam par skolotāju, kurš iedvesmo skolēnu padarīt pasauli labāku. Roberta teiktais, ka “iespēju ir daudz, tās vajag palīdzēt atrast” man kā skolotājai lika sapurināties. Vai es pietiekami motivēju savus skolēnus izaicinājumiem? Vai arī es brīžiem neeju to vieglo “slinkā skolotāja” ceļu? Man prieks, ka Latvijā tāpat kā citur pasaulē ir jaudīgi skolotāji un radoši skolēni un ka viņi satiekas.

Noslēgumā jāsaka, ka ideju diena “Risinājumi tehnoloģiju jēgpilnai izmantošanai un mācīšanai” kalpoja kā pārdomu veicinātājs par to, kā virzīt tehnoloģiju potenciālu kopā ar pedagogu gudrību un kompetenci, lai mācītos nākotnes skolā, kurā ikvienam skolēnam ir iespēja attīstīties, būt radošam un domājošam jau tagad.