Diskusijās par mākslīgo intelektu (MI) vārdu “cilvēks” mēs dzirdam tikpat bieži, cik vārdu “tehnoloģija”. Antropocentrisks jeb uz cilvēku vērsts mākslīgais intelekts, cilvēcīga tehnoloģija, MI atbilstība cilvēciskajām vērtībām – saraksts ir garš. Lai gan termins “cilvēks” šajās frāzēs tiek lietots tik plaši, ka diez vai mēs spētu vienoties par tā nozīmi, visi šie termini norāda uz stingru vēlmi potenciāli nekontrolējamu tehnoloģiju pārvaldīt cilvēku interesēs. Cilvēka iesaistīšanās šajā procesā ir būtiska, bet tā automātiski nenodrošina cilvēcīgu tehnoloģiju. MI uzņēmumu ekosistēmā ilgtspēju un ētikas atbildīgajiem ir nozīmīga loma, taču kā ar inženieriem, izstrādātājiem un datu zinātniekiem? Lai padarītu tehnoloģijas cilvēcīgākas, viņiem ir jāiegūst atbilstoša izglītība, pirms viņi uzsāk karjeru. Mums ir jāpārskata datorzinātņu studentu izglītība, lai, tehnoloģijām attīstoties, tiktu ievērotas cilvēciskās vērtības un tiktu veicinātas demokrātiskās vērtības.

Es pasniedzu humanitāros priekšmetus un “soft skills” biznesa un datorzinātņu studentiem Riga Business School Latvijā. Lielākoties lekcijas vadu tiešsaistē no Amerikas Savienotajām Valstīm, tādējādi ienesot amerikāņu un globālo, kā arī kultūrvēsturisko perspektīvu, kas izriet no manas izglītības amerikāņu literatūras jomā. Mana misija ir paplašināt savu studentu zināšanas, lai viņi iegūtu daudzpusīgu izglītību, un izglītot viņus par cilvēciskām vajadzībām sociālās kohēzijas veicināšanai. Izmantojot humanitāro zinātņu prasmes – kritisko domāšanu, jautājumu uzdošanu, padziļinātu lasīšanu, tekstu, kultūras vai vēstures analīzi, es tiecos studentiem iemācīt kultūras kompetenci, kas nepieciešama daudzveidīgai sabiedrībai. Manuprāt, studenti izbauda svaigumu, kuru ienes humanitārā zinātne lielākoties tehniskajā mācību programmā.

Tomēr šāda pieeja automātiski nepadara tehnoloģiju jomu cilvēcīgāku. Tikai pasniedzot humanitāros priekšmetus datorzinātņu studentiem, netiks sekmēta starpdisciplināra mācīšanās, kā arī studentos nevairosies cilvēciskms. Studenti bieži vien jau ārpus universitātes ir kaislīgi mūzikas mīļotāji, rakstnieki vai dejotāji. Tikai atpazīstot tehnoloģiju ietekmi uz sabiedrību un cilvēkiem, kā arī sargājot to, kas ir cilvēcisks, tehnoloģija taps cilvēcīgāka. Tas nozīmē aizsargāt cilvēka cieņu katram sabiedrības loceklim. Lai gan vēsturiski tehnoloģijas lielākoties ir veicinājušas cilvēces progresu, tādas tehnoloģijas kā strauji ieviestais MI potenciāli var apdraudēt cilvēku labklājību un demokrātiskās vērtības. Cenšoties padarīt tehnoloģijas cilvēcīgākas un reaģējot uz turpmāk aprakstītajem notikumiem, kas notika pirms dažiem gadiem, radīju jaunu priekšmetu “Cilvēki un mašīnas”.

Tajā laikā Vašingtonā Facebook ziņotāja, datu zinātniece Frānsisa Haugena (Frances Haugen), apgalvoja, ka šis uzņēmums dod priekšroku peļņai, nevis cilvēkiem, izplatot jauniešu garīgajai veselībai kaitīgus pakalpojumus. Daudzi datorzinātņu studenti manā kursā rakstīja esejas par MI ētiskajām problēmām un ar lielu interesi reaģēja uz šo informāciju. Vienlaikus, saskarsmē ar studentu bažām par ētiku tehnoloģiju industrija un studentiem iztrūkstošajām zināšanām un valodu par to, kā runāt par ietekmēto sabiedrību, es nolēmu izstrādāt jaunu priekšmetu. Tas apvieno MI ētiku, sociālās zinātnes un manu interešu jomu – literatūru. Šīm trīs tēmām viena otru papildinot, ir iespējams nonākt pie visaptverošas izpratnes par cilvēkiem un inteliģentajām mašīnām.

Dažiem lasītājiem varētu rasties jautājums: “Kāpēc literatūra?” Varbūt jūs apgalvojat, ka šo problēmu vislabāk ir atstāt datorzinātniekiem un faktos balstītiem pierādījumiem. Daži var pat apgalvot, ka vienīgi tehnoloģijas var atrisināt sabiedrības problēmas. Humanitārās zinātnes joma pašlaik piedzīvo lejupslīdi. Tā bieži tiek uzskatīta par nepiemērotu, lai sagatavotu studentus karjerai mūsdienu pasaulē, kurā valda tehnoloģijas. ASV koledžas aizvien vairāk sliecas uz pragmatismu, samazinot budžetus humanitāro zinātņu grādiem un to vietā priekšroku dod matemātikas un datorzinātņu grādiem. Tomēr studiju interešu sašaurināšana, koncentrējoties tikai uz dabaszinātnēm un karjeristisko izglītību, norāda uz satraucošiem rezultātiem

Apskatīsim divus piemērus. Sems Bankmans-Frīds, neveiksmīgās kriptovalūtas biržas FTX dibinātājs, kuram tagad draud cietumsods, sacīja: “Es esmu ļoti skeptisks pret grāmatām.” Tā vietā viņš dod priekšroku sešu rindkopu bloga ierakstam. Rodas jautājums, vai šis MIT fizikas fakultātes absolvents būtu rīkojies savu klientu interesēs, ja, kā raksta laikraksta New York Times tehnoloģiju reportieris Deivids Streitfelds, viņš būtu “mazāk laika pavadījis matemātikas nometnē un vairāk angļu valodas stundās”, jo nereti grāmatās mēs atrodam morālo kompasu (2023. gada 2. novembris). Klasiskajā literatūrā mēs sastopam pārgalvīgu, nomocītu zinātnieku Viktoru Frankenšteinu. Iedomājieties, ja viņa dedzīgās matemātikas un Apgaismības laikmeta dabas filozofijas – mūsdienu ķīmijas – studijas Ingolštates universitātē būtu papildinātas ar humanitārajām zinātnēm. Vai tas būtu palīdzējis izvairīties no viņa un viņa radības traģiskās dzīves gaitas? Es par to domāju tāpēc, ka literatūra mums sniedz iespēju saskarties ar dažādiem cilvēkiem un viņu pārdzīvojumiem. Caur šiem varoņiem mēs nereti apzināmies kļūdaino cilvēcisko dabu un mēdzam pārdomājam savu rīcību. Tas palīdz veidot empātiju un līdzjūtību.

Empātija un līdzjūtība ir sociālās prasmes, kuras mums ir nepieciešamas, lai veidotu demokrātiskāku sabiedrību, kurā tehnoloģijas kalpo visiem vienlīdzīgi, ievērojot ikviena cilvēka cieņu. Kad šīs prasmes tiek iekļautas izglītības programmās, tās kļūst arī par nozīmīgām akadēmiskām prasmēm un humanizējošiem faktoriem. Datorzinātnieki ir unikālā pozīcijā, lai izstrādātu spēcīgus produktus, kas var ietekmēt cilvēku dzīves kvalitāti. Pēdējie pētījumi sociālajās zinātnēs ir parādījuši, ka šie algoritmi nav nevainojami, un tiem ir reālas sekas. Piemēram, algoritmu neobjektivitāte varētu sistemātiski nelabvēlīgi ietekmēt noteiktas cilvēku grupas un stiprināt jau esošo nevienlīdzību. Šie kodi varētu apdraudēt cilvēka cieņu, aizstājot cilvēcisko lēmumu pieņemšanu ar diskriminējošu automatizāciju. Vai gadījumos, kad rodas vai tiek prognozēts kaitējums, datorzinātnieki iztēloties algoritmu ietekmi, lai gan viņi, iespējams, nav tie, kurus tas tieši skars? Vai viņi spētu nepieļaut vienaldzību un iesaistīties sava darba sabiedriskajā ietekmē? Vai mani studenti turpinātu uzdot būtiskos jautājumus par MI, kā viņi to dara mūsu humanitāro zinātņu stundās? Tas ir manas kā pasniedzējas izaicinājums.

Datorzinātnes jomas humanizēšanu var sākt jau augstākajā izglītībā. Mācot studentiem ētiskos pamatprincipus, problēmu apzināšanos, strukturālo un vēsturisko izpratni par to, kā tehnoloģijas var izmantot kā varu, kā arī sociālās prasmes – empātiju un līdzjūtību, mēs varam tuvināt mūsu sabiedrību cilvēcīgākai sabiedrībai, kurā cilvēka cieņa tiek vienlīdz cienīta. Savukārt, datorzinātnēm apvienojoties ar humanitārajām zinātnēm, tām tiek piešķirta jauna misija. Caur šādu savstarpēju disciplīnu stiprināšanu ar kopīgu mērķi par sabiedrības attīstību un labklājību radīsies datorzinātnieki ar profesionālu atbildību un rūpēm par cilvēci.

Chiaki Bems, Riga Business School pasniedzēja * Tulkojusi Melisa Matvejeva, Riga Business School studentu piesaistes un mārketinga projektu vadītāja